Nacionālās robežas darbojas kā ūdensnecaurlaidīgas sienas uz kuģa. Protams, šīs sienas var būt neērtas, bet tās kalpo, lai katastrofa vienā nodalījumā paliktu izolēta. Tāpat arī durvis katrā mājā kalpo tam, lai lokalizētu ugunsgrēku. Tāpēc kuģi peld, un ēkas stāv.
Bet, kad idioti aizvāc durvis un ūdensnecaurlaidīgās sienas – tas, protams atļauj ātrāk pārvietot preces un paātrināt apriti, bet tikai līdz pirmajai katastrofai. Pēc tam sagrūst visa māja un nogrimst kuģis. Globālisms iznīcina visas ūdensnecaurlaidīgās sienas un ugunsdrošās durvis. Domino princips bez kavēkļiem izplatās pa visu globusu. Un tas ir tas, kas tagad sācies.
Savā grāmatā „Ekonomiskā slepkavas atzīšanās” Džons Perkinss, bijušais banku aprindu pārstāvis, apraksta, kā viņš, būdams augsti atalgots profesionālis, palīdzēja ASV izlaupīt miljardiem dolāru no nabadzīgajām valstīm uz visas zemeslodes, aizdodot tām vairāk naudas, nekā tās spēj atdot un pēc tam sagrābjot šo valstu ekonomiku.
Pirms 20 gadiem Perkinss sāka rakstīt grāmatu ar pagaidu nosaukumu „Ekonomiskā killera sirdsapziņa”.
Perkinss raksta: „Grāmata veltīta divu valstu prezidentiem, cilvēkiem, kuri bija mani klienti, kurus es cienīju un uzskatīju par augstas morāles personībām – Ekvadoras prezidentam Haimam Roldosam un Panamas prezidentam Omāram Torihosam. Viņi abi gāja bojā katastrofās. Viņu nāve nebija nejauša. Viņi tika iznīcināti tāpēc, ka uzstājās pret vadošo aprindu un baņķieru korporāciju brālību, kuras mērķis ir radīt jaunu pasaules impēriju. Mēs, ekonomiskie killeri, nespējām ņemt virsroku pār Roldosu un Torihosu, tāpēc iejaucās cita tipa killeri, ko sankcionēja CIP šakāļi, kuri vienmēr sekoja mums pa pēdām.
... Mani pārliecināja nerakstīt šādu grāmatu. 20 gadu laikā es to no jauna atsāku rakstīt 4 reizes. Katru reizi manu izšķiršanos atgriezties pie šīs grāmatas diktēja notikumi pasaulē – amerikāņu intervence Panamā 1980. gadā, pirmais karš Persijas līcī, Somālijā un Osamas bin Ladena aktivitātes. Tomēr katru reizi draudi vai piekukuļošana mani piespieda apstāties.”
Tagad grāmata publicēta.
Jautājums: „Paskaidrojiet, kas ir ekonomiskais killers!”
Atbilde: „Faktiski tas ir tas, ar ko mūs mācīja nodarboties, kāda bija mūsu darba jēga – amerikāņu impērijas celtniecība. Radīt tādas situācijas, kurās valstī ieplūst pēc iespējas vairāk resursu. Mūsu korporācijas, mūsu valdība un mēs sasniedzām labus rezultātus. Mēs izveidojām lielāko impēriju visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē.
Tas tika paveikts pēdējo 50 gadu laikā, pēc Otrā Pasaules kara ar salīdzinoši nenozīmīgu militārā spēka palīdzību. Tikai tādos retos gadījumos, kā Irāka militārā spēka izmantošana darbojas kā pēdējais līdzeklis.
Šī impērija atšķirībā no impērijām visā pasaules vēsturē, galvenokārt, tika uzbūvēta ekonomisko manipulāciju, blēdību un viltojumu ceļā, iekārdinot ļaudis ar mūsu dzīves veidu ar ekonomisko killeru palīdzību. Es tajā biju iekšā.
- Kā Jūs tur iekļuvāt? Par ko strādājāt?
- Mani savervēja Nacionālās Drošības Aģentūra, kad es mācījos biznesa skolā sešdesmitajos gados. Varenākais un pazīstamākais no mūsu valsts specdienestiem, taču rezultātā es strādāju privātās korporācijās.
Pirmais īstais ekonomiskais killers piecdesmitajos gados bija Kermits Ruzvelts, kas īstenoja valsts apvērsumu Irānā, kur tika gāzta demokrātiski ievēlēta Mosssadeha valdība un vietā ielikts Irānas šahs. Tas tika panākts bez militāras intervences, tiesa, ar nelielu asinsizliešanu un iztērētiem dolāru miljoniem.
Tajā laikā mēs sapratām, ka ideja par ekonomiskajiem killeriem ir vienkārši klasiska. Kad īstenojām savus plānus šādā ceļā, nevajadzēja baidīties no iespējama kara ar Krieviju. Problēma bija tā, ka Ruzvelts darbojās kā CIP aģents – valsts ierēdnis. Ja viņš būtu iekritis, varēja būt nepatikšanas un liels skandāls. Tad tika nolemts izmantot CIP potenciālo ekonomisko killeru, tādu kā es, vervēšanai un pēc tam nosūtīt mūs darbā uz privātām kompānijām, inženieru un celtnieku firmām, lai tad, ja mēs gadījumā iekristu, mums nebūtu nekādu sakaru ar valdību.
Pastāstiet par firmu, kurā strādājāt!
Tā bija Čeis T. Mein firma no Bostonas. Tur strādāja apmēram 2000 cilvēku, un es kļuvu par galveno ekonomistu. Man bija pakļauti 50 darbinieki. Bet mans patiesais darbs bija līgumu slēgšana par aizņēmumu – milzīgu aizņēmumu - izsniegšanu citām valstīm par daudz lielākām summām, nekā tās jebkad spētu atmaksāt.
Viens no aizņēmuma noteikumiem – piemēram, viens miljards dolāru tādām valstīm kā Indonēzija vai Ekvadora – šai valstij pēc tam vajadzēja atmaksāt aizdevuma 90 % atpakaļ amerikāņu firmai vai firmām par infrastruktūras celtniecību. Šīs kompānijas ienāk valstī, lai uzbūvētu ostas vai šosejas vai elektriskos tīklus, kurus faktiski izmantos tikai nedaudzas bagātnieku ģimenes šajās klientu valstīs. Uz nabadzīgās iedzīvotāju daļas pleciem toties tiek uzkrauta gigantisko parādu nasta, kuru nav iespējams atmaksāt nekad.
Šodien Ekvadora tērē vairāk kā 50 % no sava nacionālā budžeta, lai atmaksātu parādu. Patiesībā kredītu nav iespējams atmaksāt. Tātad, mēs, burtiskā nozīmē, turam šo valsti aiz rīkles. Kad mums vajag vairāk naftas, mēs sakām Ekvadorai: „Redzat, jūs neesat spējīgi atmaksāt parādu. Tad nu atdodiet mums savas naftas kompānijas, savus Amazones tropiskos mežus, kuri pilni ar naftu!” Un šodien mēs laužamies iekšā šajos mežos, izpostam tos, piespiezdami Ekvadoru atdot tos mums, jo viņi, lūk, ir mums parādā. Tātad, mēs dodam šos gigantiskos aizņēmumus, no kuriem lielākā daļa atgriežas ASV, pati valsts kā klients paliek līdz ausīm parādos plus augošie procenti, un faktiski viņi kļūst par mūsu kalpiem, mūsu vergiem.
Tā ir impērija, milzīga impērija. Līdz pat šim laikam tas realizējas dzīvē pat ļoti sekmīgi.
- Jūs sakāt, ka ilgu laiku nevarējāt pabeigt savu darbu draudu un kukuļošanas dēļ. Kurš Jūs mēģināja uzpirkt un kādus kukuļus Jūs pieņēmāt?
- Deviņdesmitajos gados milzīga celtniecības firma „Stomer- Vebster” man iedeva pusmiljonu dolāru par to, lai es neturpinātu darbu pie grāmatas. Tas, protams, atbilda visām legālajām formalitātēm un viss bija likumīgi. Tas nebija kukulis, man maksāja par to, ka es biju konsultants. Viss bija pat ļoti likumīgi, taču patiesībā es nekādu darbu neveicu. Man bija likts skaidri saprast, ka man nebūs jāstrādā, bet, galvenais, jāapsola – nerakstīt nekādas grāmatas par doto tēmu.
Kad Nacionālās drošības Aģentūra savervēja mani, nākošajā dienā es gāju caur melu detektoru. Viņi apzināja visas manas vājības un nekavējoties sāka mani kārdināt. Viņi izmantoja stiprākās narkotikas mūsu kultūrā – seksu, varu un naudu, lai mani iekarotu.
Es izaugu tipiskā angļu kalvinistu ģimenē, tiku audzināts stingros morālo vērtību rāmjos. Es uzskatu, ka būtībā neesmu slikts cilvēks, un domāju, ka mans stāsts uzskatāmi pierāda, kā šī sistēma, šīs spēcīgās seksa, naudas un varas narkotikas var pavedināt ļaudis, jo es patiešām biju pavedināts. Un, ja es pats nebūtu gājis cauri ekonomiskā killera karjerai, man būtu grūti noticēt, ka kāds ir spējīgs uz kaut ko tādu. Lūk, tāpēc es uzrakstīju šo grāmatu. Mūsu valstij patiešām nepieciešams saprast un tautai jāapzinās, ko nozīmē mūsu ārējā politika, ko nozīmē, tā saucamā, palīdzība attīstības valstīm, kā funkcionē mūsu korporācijas, kur aiziet mūsu nodokļu maksātāju nauda. Es zinu, mēs pieprasām pārmaiņas.
- Savā grāmatā Jūs stāstāt par to, kā Jūs palīdzējāt ieviest dzīvē slepeno shēmu, pēc kuras Saud - Arābijas naftas dolāru miljardi atgriezās atpakaļ amerikāņu ekonomikā un kura vēl vairāk stiprināja draudzību starp Saud – Arābijas karaļa ģimeni un vienu aiz otras sekojošās ASV administrācijas pārstāvjiem.
- Labi atceros, kā 70.- to gadu sākumā OPEK parādīja savu varu un samazināja naftas piegādes. Pie mūsu benzīna kolonām veidojās rindas. Mēs baidījāmies, ka mums draud Lielā Depresija, līdzīga kā 1929. gadā. Tad mani un dažus citus ekonomiskos killerus paņēma valsts civildienestā. Mēs aizbraucām uz Saud –Arābiju. Mēs zinājām, ka šī valsts ir vai nu atslēga mūsu pilnīgai atkarībai vai arī mūsu kontrolei pār situāciju. Mēs izstrādājām darījumu, pēc kura noteikumiem karaļa ģimene piekrita sūtīt lielu daļu no saviem naftas dolāriem uz ASV un investēt tos tur, kur to garantēja ASV valdība. Amerikāņu finansu ministrija izmantoja procentus no šīm investīcijām, lai nolīgtu amerikāņu firmas celtniecībai Saud – Arābijā. Karaļa ģimene piekrita noturēt naftas cenu mums pieņemamās saprātīgās robežās, ko viņi arī dara visus šos gadus, bet mēs apsolījām atbalstīt šīs ģimenes varu valstī visu to laiku, kamēr tiks pildīti mūsu spēles noteikumi, ko mēs arī pildām.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs izraisījām karu ar Irāku. Irākā mēs mēģinājām izmantot šo pašu shēmu, kura bija tik veiksmīga Saud – Arābijā, bet Sadams Huseins nepiekāpās. Kad ekonomiskajiem killeriem nekas neizdevās, vajadzēja spert nākamo soli - nu bija darbs šakāļiem. Šakāļi - tie ir sankcionēti CIP ļaudis, kas īsteno noteiktā valstī apvērsumu vai revolūciju. Ja tas nepalīdz, viņi veic slepkavības. Irākas gadījumā viņi nevarēja piekļūt Sadamam. Viņa miesassargi bija pārāk modri. Trešais spēks – kad nepalīdzēja ne ekonomiskie killeri, ne šakāļi, - mūsu armija, mūsu puiši un meitenes, kurus sūta slepkavot un tikt pašiem noslepkavotiem, ko mēs arī pašlaik darām Irākā.
- Vai Jūs varat pastāstīt, kā gāja bojā Torihoss?
- Omārs Torihoss, Panamas prezidents, parakstīja ar Kārteru vienošanos par Kanālu, par kuru amerikāņi bija ļoti nepamierināti. Caur Kongresu tas tika izdabūts tikai ar vienas balss pārsvaru. Torihoss neapstājās, bet veda sarunas ar japāņiem par kanāla būvēšanu jūras līmenī. Japāņi piedāvāja kanālu finansēt un uzbūvēt. Tas ļoti uztrauca Bektela korporāciju, kuras prezidents bija Džordžs Šulcs, bet galvenais padomnieks – Kaspers Vainbergers. Kad Kārteru nometa ( par to, kā tas notika ir atsevišķs interesants stāsts), kad viņš zaudēja vēlēšanās, un viņa vietu aizņēma Reigans, bet Šulcs kļuva par valsts sekretāru un Vainbergers - par aizsardzības ministru, viņi bija ļoti saniknoti uz Torihosu, mēģināja viņu pierunāt pārskatīt Līgumu par Kanālu, pārtraukt sarunas ar japāņiem. Torihoss atteicās. Viņš bija ļoti principiāls cilvēks. Viņš gāja bojā aviācijas katastrofā, lidmašīnā, kurā bija magnetofons ar spridzekli. Es biju Panamā. Es strādāju ar viņu. Es zinu, ka ekonomiskie killeri neko nepanāca. Es zināju, ka šakāļi arvien ciešāk un ciešāk savelk loku ap viņu, un pēkšņi pienāk paziņojums par šo sprādzienu. Nav nekādu šaubu, ka to sankcionēja CIP, un liela daļa Latīņamerikas izmeklētāju nonāca pie šāda secinājuma. Skaidrs, ka Amerikā neko par to nestāstīja.
- Kad un kā Jūs mainījāt savus uzskatus?
- Visu šo laiku es jutos vainīgs, bet es biju iekārdināts, pavedināts. Un man, protams, klapēja pa plecu par manu veikumu.
- Cik cieši Jūs sadarbojāties ar Pasaules Banku?
- Ļoti ļoti cieši. Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds dod lielu daļu naudas darījumiem, ko veic ekonomiskie killeri.
Bet tad, kad bija liktenīgais 11. septembris, manī kaut kas salūza. Es zināju, ka man noteikti jāpastāsta patiesība, jo 11. septembris bija tiešs rezultāts mūsu, ekonomisko killeru darbībai. Un vienīgais ceļš, lai mēs no jauna justos drošībā paši savās mājās – tas ir, izmantot pastāvošās sistēmas, lai radītu pozitīvas pārmaiņas pasaulē.
